Una Meistere, modes un ceļojumu žurnāliste:
„Manā garderobē vienmēr bijuši Latvijas dizaineru tērpi. Personiskuma, stāsta un rokas pieskāriena sajūtas dēļ, kas šīm lietām piemīt. Masu modes pārsātinātajā globālajā telpā man tas savā ziņā šķiet līdzvērtīgi labai gleznai. Tā īsti! Kaut kas vairāk nekā „tikai drēbes”. Vai tā būtu Elitas Patmalnieces broša vai apdrukāta blūze, Natālijas Jansones lina mētelītis, Ingrīdas Drāznieces žakete vai kāda no Keitas radītajām lietām. Tiesa, es vienmēr Latvijas dizaineru lietas esmu miksējusi ar citu radītām. Savā ziņā tas ir izaicinājums – sajust šo saspēli. Piemēram, Keitas radītās lietas lieliski sader ar beļģu un japāņu dizaineriem, savukārt Elitas Patmalnieces tērpiem un aksesuāriem piemīt tik izteikta pozitīvisma enerģija, ka labāku antidepresantu Latvijas pelēkajos mēnešos es pat nevaru iedomāties.”
Dace Rukšāne, rakstniece:
„Pilnīgi noteikti varu teikt, ka esmu latviešu dizaina patriots – ja vien ir iespēja izvēlēties, es dodu priekšroku pašmāju dizaineru darinājumiem. Apģērbā jau gadus padsmit esmu kopā ar Keitu un reizē jūsmoju vēl par vairākiem tērpu autoriem, uz kuriem drīzumā ceru atrast ceļu. Munio Candela sveces, An&Angel stikla trauki, Muhamora sautējamās tadžinas, Inch meiteņu adījumi, gultas veļa un aksesuāri, Purpura papīra izstrādājumi – tā droši vien ir tikai daļa no tām latviešu lietām, kas ar mani ir kopā ikdienā. Noteikti sava loma izvēlē ir tam, ka es kā kārtīga latviete esmu ļoti praktiska un arī dizaina lietās lūkoju pēc funkcionalitātes, kas viennozīmīgi piemīt mūsu meistaru radītajiem darbiem. Taču nozīmīgākais arguments laikam ir tas, ka latviešu dizains ir ļoti personisks. Ja ir teiciens “Nedari otram to, kas pašam nepatīk”, tad latviešu dizaineri to ir pārfrāzējuši un radījuši to, kas pašiem patīk. Un tas ir jūtams – ikviena lieta ir radīta kā sev pašam. Sev pašam par prieku. Un tā viņu patikšana, tas viņu prieks par savu darbu un iedvesmu tiek padots tālāk, atstarojas manī un dod man impulsu dot to labo no sevis laukā.”
Irīna Pīgozne, Swedbank valdes priekšsēdētāja padomniece:
"Izvēloties lietas, man šķiet svarīga ideja, kvalitāte un izmantotie materiāli. Es esmu Latvijas dizaina patriots. Veidojot savu garderobi noteikti dodu priekšroku latviešu radītajam. Ilgstoši garderobi veidoju sadarbībā ar Ingrīdu Drāznieci. Man ļoti patīk Baibas Ripas apģērbs, kas vienmēr ir drosmīgu risinājumu bagāts un kvalitatīvs. Atrodoties ārpus Latvijas, vienmēr lepojos valkāt Latvijas apģērbu. Arī mājās, veidojot interjeru devu priekšroku Latvijā radītām mēbelēm, jo tās ir ne vien kvalitatīvas, bet arī ļoti inovatīvas, daudzveidīgas."
Antra Birzule, Latvijas dzelzceļa sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja:
„Man gana bieži nākas ceļot un, lai arī daudzi to uzskata par novecojušu tradīciju, - man patīk vest dāvanas, ja zinu, ka citās zemēs satikšu draugus. Un es gribu vest mūsējo lietas, jo par tām tad man ir ko pastāstīt. Un, ja ir ko pastāstīt, dāvanas saņēmējs zina, ka par dāvanu ir domāts, tas nav garāmskrējienā suvenīru bodītē paķerts nieks ar uzrakstu. Tāpēc man patīk vest, piemēram, Munio Candela sveces. Un tad es zinu stāstīt - par mūsu žiperīgajām meitenēm, kas klāt stāvējušas vai katras sveces rašanās procesam, par materiāliem, par ražošanas tehnoloģiju. Un, nonākot galapunktā, man patīk, ka čemodānā saliktās mantas ir ieguvušas sveču ziedu aromātu, piemēram, vasaras pļavas ziedu smaržu. Un vēl man patīk, ka varu lepoties, ka visu izdarījušas mūsējās meitenes!
Otrs mans atklājums ir Sandas Ezeriņas dizainētās cepures. Vispār esmu "necepuru" cilvēks. Man nepatīk, ka kaut kas ir uz galvas. Bet rudens vēji ir rudens vēji un veselība man ir dārgāka par kaut kādām kaprīzēm. Tāpēc velku cepures. Un man ir paveicies, ka savos cepuru meklējumos jau pirms vairākiem gadiem satiku Sandu. Citādi diez vai es pārvarētu savu kaprīzi. Bet Sanda man ir nodrošinājusi iespēju ar rudens vējiem un sniega puteņiem cīnīties vissuperīgākajās un elegantākajās cepurēs. Un katru reizi, uzliekot kādu no šīm cepurēm, spogulī es sev nosaku: "Tīri smuki izskatās! Varbūt tomēr noskatīt vēl kādu cepuri pie Sandas?" Tātad viss jautājums ir prasmīgā cepurniecē!”
Kārina Pētersone, Saeimas deputāte:
„Gribu pastāstīt par savu sadarbību ar mēbeļu zīmolu Anna Barons. Pagājušajā gadā iepazinos ar Anna Barons vadītāju Aneti un tad arī izlēmu, kam dāvāt mana krusttēva, izcilā tēlnieka Alberta Terpilovska instrumentus un darba galdu, jo jau līdz tam man bija skaidrs, ka gribu tos nodot atbildīgās, gādīgās, godīgās, talantīgās rokās. Anete piedāvāja apmaiņā pret instrumentiem restaurēt kādu no manas ģimenes mēbelēm. Tā sākās mana sadarbība ar Anna Barons. Esmu mantojusi daudzas skaistas mēbeles un nolēmusi tās pamazām restaurēt, tādēļ no Anna barons piedāvājuma bija grūti atteikties. Rindā gaidīja trīs skaisti krēsli ar unikālu polsterējumu, kā arī brīnišķīgs, ap gadsimtu vecs, zems salona galds Karēlijas bērza finierējumā. Trīs mēnešu laikā Anna barons meistari tikuši galā ar to restaurēšanu. Gods, kam gods pienākas, – viss izdarīts perfekti. Esmu tiešām gandarīta, ka pie mums Latvijā ir tādi meistari un tāds potenciāls.“
Elizabete Bruksle, advokāte:
„Es ļoti lepojos ar to, ko dara Latvijas dizaineri. Un vispār uzskatu, ka mums ir tik daudz visa kā, ar ko varam lepoties. Turklāt tā nav tāda virspusēja plātīšanās – mūsu lepnumam ir nopietns pamats, jo mūsu dizaineri rada īsti labas lietas. Esmu pārliecināta, ka mūsējiem piemīt īpašs radošums un atjautība – iespējams tāpēc, ka gadu desmitiem daudz kas nebija pieejams un visi visu domāja un radīja paši. Man ir ļoti svarīga apģērba kvalitāte, tāpēc izvēlos Latvijā darinātu apģērbu. Daudzus manus šedevrus darinājusi Zigita Lavrinoviča, tagad vienu tērpu rada Evija Dāboliņa. Ļoti priecājos par Una Vita kažokādas somu, kas pēc mana lūguma vēl tika papildināta ar vairākām speciālām iekškabatām, jo man ir ļoti svarīgi, lai somā viss būtu kārtīgs un viegli atrodams. Pavisam nejauši manā garderobē ienāca Sandas Ezeriņas cepure – kādā tirdziņā to uzvilku un tā arī nespēju novilkt. Arī mājām labprāt izvēlos Latvijas dizaina lietas. Nevarēju veikalos atrast lampas, kādas vēlējos, tā tiku pie dizainera Egila Medņa radītajām. Izvēlēties Latvijas dizainu – tas ir veids, kā es atbalstu savējos. Tā izpaužas mans patriotisms. Tikai žēl, ka joprojām nav vienotas mājas lapas un veikalu, kur to visu koncentrētā veidā atrast.”
Aija Poiša, psihoterapeite:
"Latvijas dizainu jūtu ļoti personīgi, nevis kā kaut ko komerciālu. Šī sajūta ir patriotisms. Man prieks, ka Mūsējie ir spējuši apvienoties. Man patīk Latvijas dizaineru veidotās skaistās un stilīgas lietiņas. Līdz šim vienmēr apmeklēju dažādus dizaina tirdziņus, kur vienmēr atradu kādu skaistu lietu. Satiekoties ar Sandas Ezeriņas cepurēm, kāda noteikti nāk man līdz uz mājām. Ar prieku valkāju Žanetes Auziņas kleitas un Annas Led mēteli."
Inita Saulīte-Zandere, žurnāla „Pastaiga” galvenā redaktore, Latvijas Modes fonda valdes locekle:
„Darba specifikas dēļ man ir tā laime būt vienai no informētākajām par visu jaunāko, kas notiek Latvijas modes un dizaina laukā. Tāpēc jau sen manī valda pārliecība, ka Latvijā ir daudz tiešām labu dizaineru. Un tieši tāpēc es arī lieliski redzēju, ka pastāv milzīga problēma – ir ļoti problemātiski dizaineru radītos darbus atrast veikalos un nopirkt. Zinot, cik daudzi, piemēram, kaimiņu igauņu brendi ir pieejami mūsu lielveikalos, kļūst pavisam skumji. Tāpēc ļoti ceru, ka Stockmann projekts kļūs par pirmo nopietno grūdienu Latvijas dizaineru un tirgotāju attiecībās un tātad arī veicinās mūsu dizaineru radīto lietu pieejamību.
Pati jau gadiem ar milzīgu prieku valkāju Keitas džemperīšus un krekliņus, Baibas Ripas grandiozos brunčus, Annas Led lina bikses, INCH 1967 legingus un tik omulīgos dūraiņus ar mežģīnēm, īpašiem brīžiem man ir izcila un, protams, mazliet dulla Elitas Patmalnieces kleita. Man ļoti patīk tas, ko dara Katya Shehurina, Žanete Auziņa, Natālija Jansone, Frazzo, Alise Indriksone, ceru kādreiz iegādāties viņu lietas. Ar milzīgu interesi sekoju līdzi tam, ko rada mūsu jaunie dizaineri, starp kuriem ir daudzi patiesi spēcīgi talanti, bet kuriem vēl jāapgūst kvalitātes un cenas attiecības un tas, ka mode ir ļoti sarežģīts bizness.“
Dace Ozola, Siera nams:
"Iekšēji jūtu, ka savējie ir jāatbalsta, jo īpaši tāpēc, ka mūsu dizaineru radītās lietas, arī salīdzinot ar Eiropas mērogu, ir ļoti augstvērtīgas. Man patīk Baibas Ripas apģērbs, vienmēr oriģinālas dāvanas, unikālu gultasveļu bērniem un dažādas citas interesantas lietas var atrast starp Inch 1967 radītajām lietām."
Ilze Dobele, LNT diktore:
„Ja vien ir tāda iespēja, es labprāt pērku un lietoju Latvijas dizaineru radītās lietas, jo tās ir ļoti interesantas. Man noteikti nepiemīt mānija, ka labs ir tikai tas, kas ārzemju, man nevajag obligāti ārzemju brendus. Pirmā lielā iepazīšanās man bija ar zīmolu Ars Tela, kas rada dažādas tekstila lietas – gan mājām, gan aksesuārus. Vispirms man ļoti iepatikās Ars Tela šalles – tik pārsteidzoša ir to krāsu un faktūru daudzveidība, turklāt tās ir bezgala funkcionālas – kad nepieciešams silda, turklāt ir grezns un pamanāms aksesuārs. Vēlāk manās mājās nokļuva arī Ars Tela dekoratīvie spilveni un aizkari – lins kopā ar interesantiem faktūrdiegiem, tik interesanti rakstos un krāsās. Tie lieliski atsvaidzina dzīvojamo telpu, turklāt arī ļoti labi kalpo.
Man ļoti patīk Baibas Ripas raksturīgie brunči! Tik grezni un stilīgi vienlaicīgi. Un vēl esmu atklājusi savu cepuru dizaineri! Reiz kādā veikalā mērīju cepures, bet nebija mana izmēra. Cepures iekšpusē atradu Sandas Ezeriņas vārdu un aizgāju pie viņas uz darbnīcu. Nu meklēju cepures tikai pie viņas!
Dita Danosa, Banku augstskolas profesionālas maģistra studiju programmas „ Uzņēmumu vadīšana radošajās industrijās” direktore:
„Izvēloties dizaina lietas, es domāju par to izcelsmi un labprāt iegādājos Latvijā radītas lietas, turklāt vēlētos to darīt vēl vairāk, tāpēc būtu labi, ja tiktu nodrošināta plašāka Latvijas dizaina lietu pieejamība, t.sk., lielveikalos.
Dizaina priekšmetus – vāzes, traukus, visvisādas rotas – līdz šim lielākoties esmu iegādājusies Latvijas Mākslas akadēmijas tirdziņā „Jarmarka“. Pirmkārt, tur tiešām var atrast ļoti dažādu stilu, oriģināla dizaina izstrādājumus, turklāt par pieņemamu cenu un turklāt man rodas sajūta, ka tādējādi atbalstu jaunos māksliniekus – ar cerību, ka tas būs stimuls viņu tālākai profesionālajai izaugsmei. No Latvijas mājas lietu zīmoliem esmu ļoti iecienījusi INCH 1967, regulāri braucu uz viņu veikalu Kalnciema ielā, kur valda izcila atmosfēra, kas atkal un atkal rosina par savas vides uzlabošanu.
Ar modes dizaineriem šobrīd ir sarežģītāk, jo diemžēl šo tērpu iegāde ir apgrūtināta nepiejamības dēļ – viņus vienkārši ir gandrīz neiespējami nekur atrast. Uzskatu sevi par tipisku Latvijas modes mākslinieku mērķauditoriju, kas joprojām nav apmierināta ar piedāvājumu – man ir svarīgi, lai dizaineru sortiments būtu pieejams un lai noskatīto tērpu varu iegādāties uzreiz, nevis pasūtot salonā un gaidot.
Es ļoti vēlētos, lai Latvijas dizaineri pēc Stockmann projekta nonāktu pie atziņas, ka viņiem ir jāveido kopēji veikali, kur tiek radīta īpaša atmosfēra, kur tiek piedāvāts gana plašs sortiments un netiek liegta pašu dizaineru klātesamības sajūta.“
Sonita Pāvuliņa, modes māksliniece:
„Nupat esmu atklājusi, cik lieliskas bērnu drēbītes ražo Dana Podkalne-Lūsēna – zīmols Something Cozy. Tonāli izcilas, interesanta dizaina drēbītes no ļoti labiem materiāliem. Pilnīgi skaidrs, ka šīs mums kļūs par mīļlietiņām, kuras gribas vēl un vēl.
Protams, man ir svarīgi, kādas izcelsmes dizaina lietas es iegādājos. Latvijas dizains – tas nozīmē, ka aiz šīm lietām jūti cilvēku, tā nav tikai lieta, ko nopērc, bet kaut kas daudz vairāk. Daudzi brīnās, ka es valkāju Baibas Ripas un Līgas Bangas radītos svārkus. Jautā – kā tad tā, tu taču pati vari radīt? Bet man tiešām patīk viņu dizains! Un es taču netaisīšu plaģiātu. Turklāt uzskatu, ka ir jānovērtē tas, kas tiek radīts pie mums. Es priecājos par kolēģu darbiem un daudz labprātāk atbalstu viņus, nekā pērku kādus, piemēram, Dolce&Gabbana svārkus.
Ja runājam par telpu, kurā dzīvoju, tad tā ir pārpilna ar Normunda Laņģa keramiku – esmu pilnīgi pārņemta ar viņa dizainu! Viņš rada visneiedomājamākās lietas savā īpašā autortehnikā – no māla panāk porcelāna efektu, turklāt taisa pat glāzes, vāzes un puķupodus.”
Andis Dobrājs, valsts akciju sabiedrības "Valsts nekustamie īpašumi" valdes loceklis:
„Annu Barons ar tās komandu un dizaineru Edgaru Kaufmani priekšgalā iesaistīju savas virtuves mēbeļu dizaina radīšanā un izgatavošanā. Manas vēlmes ir pietiekami sarežģītas, lai izvirzītu smagas prasības mēbeļu ražotājiem, tādēļ virtuve stāvēja nepabeigta jau ilgu laiku. Anna Barons komanda precīzi izprata manas vajadzības, virtuves dizains tika radīts neticami ātri un kvalitatīvi. Pats svarīgākais – rezultāts pilnībā apmierināja manu sievu Ilzi, par ko esmu vislaimīgākais. Darba gaitā iepriecināja Anna Barons meistaru precizitāte un profesionālisms. Visvairāk apmierināja tas, ka nekas nebija jāatkārto. Esmu nonācis pie pārliecības, ka mēs, latvieši, spējam radīt patiešām skaistas lietas – uz papīra, un jo jaukāk ir tas, ka arī pēc tam realizēt. Tieši tāda ir mana virtuve – skaista, kvalitatīva un tajā tiek gatavoti patiešām garšīgi ēdieni. Paldies, Anna Barons!“
Milda Skadiņa, bijusī cepuru meistare-modelētāja Rīgas vadošajos teātros un Rīgas kinostudijas filmās ”Sprīdītis”, ”Sieviete ar mežakuili” u.c., „Rīgas Modes” tērpu skatēm u.c.:
„Jau labi sen pazīstu Sandu Ezeriņu, vēroju viņas izaugsmi un priecājos par panākumiem. Atminos vienu no viņas pirmajām izstādēm, kas bija iekārtota ziedu salonā Brīvības ielā. Skatījos viņas izstādītās sievišķīgās platmales, kas bagātīgi apdarinātas ar savdabīgiem dekoriem, un domāju, ka šai cepuru meistarei gan būs savs stils un viņa cepuru modelēšanā paveiks ko jaunu. Tā arī ir noticis!
Šūtām cepurēm vajadzīga ļoti precīza tehnoloģija un apstrāde-sašūšana. Parasti to dara lielās darbnīcās ar lielu personālu, bet Ezeriņa tiek galā ar dažām palīdzēm. Katru sezonu šis zīmols izstrādā un piedāvā daudzus jaunus, apbrīnojamus modeļus. Sandas izdomai nav robežu – tādai arī jābūt labai cepuru dizainerei.”
